Salacgrīvas novada bibliotēka
Sila iela 2, Salacgrīva, Salacgrīvas novads, LV-4033
Tālrunis: 64071989
Fakss: 64071995
e-pasts: [email protected]
Tālrunis: 64071989
Fakss: 64071995
e-pasts: [email protected]
Salacgrīviešu biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs””, sagaidot vasaras saulgriežus, uz klāja aicinājusi novadā pazīstamo literatūrkritiķi Liegu Piešiņu kopā ar saviem viesiem – Rakstnieku savienības priekšsēdi Arno Jundzi un rakstošo Latvijas Radio balsi Dzintaru Tilaku. Abas tikšanās ciklā “Mācīties dzīvi lasot”, ko atbalsta Valsts Kulūrkapitāla fonds, notika saulrieta stundās svaigā gaisā pie novada bibliotēkas, kur acis priecē zaļums, ceriņi un vasaras puķes pilnbriedā.
“Šausmiņa”, “Piedzīvojumu meistari”, “Papus Trū”, “Čomiņš”, “Labo blēņu vasara” – tās ir tikai dažas Dzintara Tilaka grāmatas pusaudžiem, kuri šoreiz kuplā skaitā bija raduši ceļu uz tikšanos ar šo blēņu stāstu autoru. Viņu patīkami pārsteidza puišu uzdotie jautājumi, Dzintars pa tā kā aizsvilās – neesot nekāds sirms sūnu vecītis! Jā, jo šķita, ka viņam tālas modernās tehnoloģijas. Tas nu gan ir gluži aplam! Strādājot Latvijas Radio, tā durvis pirmoreiz vēris tālajā 1980. gadā, Dzintars ar saviem raidījumiem “Sirdslietu aģentūra”, “Radioiela”, “Lasāmlaiks” vienmēr bijis kopsolī ar laiku, iemantojot nedalītu radioklausītāju mīlestību. Sagaidot Latvijas simtgadi, viņš veidoja ciklu “100 no mums” un, kā pats izteicās, braucot pa Latviju, ticies ar kolosāliem, jaukiem un enerģiskiem cilvēkiem, kas laikam jau uz mūžu paliks “kā mans labo cilvēku simtiņš”. Tagad, strādājot Radioteātrī kopā ar režisori Māru Eglīti, top Maestro Raimonda Paula Jāņu dienas koncerts, un Dzintaram esot vēl daudz radošu ieceru, prāts nesas arī uz dzeju. Šīs tikšanās pievienotā vērtība, neapšaubāmi, bija Dzintara uzaicinājums tuvāk iepazīt Latvijas Radio, kam atsaucās mūsu vidusskolas radio šefs, Skaļās lasīšanas konkursu laureāts Adriāns Ginters, kam tuvas grāmatas, runas māksla un darbs pie mikrofona. Tā vien šķita, ka saruna ar Arno Jundzi būs smagnēja – kā šodien dzīvību velk Rakstnieku savienība, kādi ir tās uzdevumi un ieceres. Tikuši pāri pienākumam atcerēties (kādreizējam Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdim, mūsu novadniekam Jānim Peteram bija briljants formulējums - “viņu piemiņai, mūsu godam!”), straujiem soļiem nonācām pie Eduarda Veidenbauma, par ko Arno pašlaik raksta romānu. Ko var pateikt par Veidenbauma īso mūžu un plāno dzejas grāmatiņu, kas dienasgaismu ieraudzīja tikai pēc viņa nāves? Izrādās, ļoti daudz, jo cilvēks atklājies vēstulēs, laikabiedru atmiņās un, protams, tautā klīstošos nostāstos, kuru patiesību retais spēs noskaidrot. Kā toreiz bija Tērbatā, Veidenbauma studiju gados – to labprāt izlasītu visi, kam tuvi latviešu nacionālās atmodas pirmsākumi. Cerams, ka Arno spēs uzburt šo ainu, jo romāna fragmentu lasījumi liecināja – par krogiem un preilenēm uzrakstīts sulīgi. Nepšaubāmi, dzīves realitāte lika atgriezties drūmajā ikdienā. Kā vēsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas statistika, tieši šopavasar grāmatu un laikrakstu kopējā tirāža ir sasniegusi zemāko punktu kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Tādēļ ikviens, kurš rod ceļu uz savu biblotēku, ir laipni gaidīts, un - vēl jo labāk -, ka to veicina spirgts vējiņš bibliokuģa burās. Gints Šīmanis.
Dzejnieks, žurnālists, aktieris un kritiķis – tik plašs diapazons mūs pārsteidz tikšanās reizē Salacgrīvas bibliotēkā. Topēcpusdien uz bibliokuģa “Krišjānis Valdemārs” klāja “rotaļājās” visnotaļ pozitīvi cilvēki – Toms Treibergs un Liega Piešiņa, kura Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā projektā “Man jākopj pašam sava balss - 2” salacgrīviešus nenogurstoši iepazīstina ar jaunajiem literātiem vairāku gadu garumā. “Atskaņu trūkums nenozīmē haosu!” – ir pārliecināts dzejnieks, kuram pūrā trīs grāmatas – par krājumu “Drudzis” 2016. gadā saņemta Latvijas Literatūras gada balva, savukārt krājums “Biezoknis” (2019) patīkami pārsteidz ar formas un satura vienotību, jo tā mākslinieciskais noformējums liek iespraukties tajā domu nišā, kur tobrīd paslēpies pats autors. “Ja ģimenē ir grāmatplaukts, bērni agri vai vēlu tajā ierausīsies,” savus agrīnos gadus atminas Toms, kurš tagad ir stingri pārliecināts, ka grāmata vispirms ir ceļš uz izziņu, uz valodu, un valoda ir darbarīks, ko mums katram īpaši rūpīgi jākopj. Sācis dzejot 2004. gadā (pirmā publikācija laikrakstā “Latvijas Avīze”), Toms ik pa brīdim šaubās – vai visu mūžu būšu tikai dzejnieks?! Tēvs gribējis, lai puika top par bitenieku, arī pašam vienubrīd tā licies gauži labi, līdz šovasar bites tā sadzēlušas, ka nu šīs domas jāatmet. Tomam ir ko darīt – viņš “Latvijas Radio” veido raidījumus “Kultūras Rondo”, ir vērā ņemama pieredze televīzijā, pats spēlē teātri (ir etīžu teātra “Nerten” dibinātājs), režisē lugas. Kopš bērnības mīļākā sērija – “Pavērsim priekškaru!”, kas zināma vai no galvas, lugas iestudējot, iejūtoties lomās un lugu lasījumos. Uz Liegas Piešiņas taujājienu, vai nav laiks rakstīt prozu, Toms attrauc, ka netaisoties to darīt. Sarunā ik pa brīdim pazib zibeņi, vienubrīd pat šķiet, ka esam boksa mačā, tomēr tas viss notiek tik viegli un rotaļīgi, ka klausītāji vēlāk atzīst, ka bijis vairāk nekā interesanti. Patīkami, ka šādas dzejas pēcpusdienas apmeklē arvien vairāk jauniešu, ka dzeja nav vairs tikai dāmu lasāmviela, jo tādi autori kā Toms Treibergs prot aizraut – te jaunības maksimālismam talkā nāk ikdienas pragmatisms, ko rūda maizes darbs sabiedriskajos medijos. 2012. gadā Toms absolvējis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, tātad – arī “no augšas” viņu kāds ik pa brīdim pieskata. L. Piešiņa, iejūtoties intervētājas un kritiķes lomā, atzīst: “Toms Treibergs dzejā raksturo savu pieredzi. Tās ir kā patiesības vēstules, kas pēc izlasīšanas liek skatīties acīs sev un dzejniekam, un atzīties, kāds bijis ceļojums savu tumšāko sajūtu zonā, bet vispirms, protams, ir pārdzīvojums. Toma dzejas vārdi ir vērīgi, viņa dzejas nospiedumi apliecina, ka no pašizteiksmes tie devušies pret straumi. Toms prot noķert ideju un to iemūžināt dzejolī, kas uzrunā mani kā dzejas baudītāju.” Gints Šīmanis Šoreiz biedrības “Bibliokuģis Krišjānis Valdemārs” organizētajā sarunu ciklā “Man jākopj pašam sava balss”, ko atbalsta VKKF, sākās ar īpašu moderatores Liegas Piešiņas atmiņu dzirksti – kā dzejniece Liāna Langa savulaik ienākusi Latvijas literatūras gada balvas ballē Ķīpsalas drūmajā alumīnija šķūnī, kas lepni nosaukts par izstāžu zāli, ienesdama tur gaismu. Un patiesi – būdama tumšmate, Liāna vienmēr un visur aicina dzīvi darīt gaišāku, radošāku un dzīvespriecīgāku!
Daudziem viņas dzeja nav nebūt tik pazīstama, taču Liānas kaismīgās slejas periodikā uzrunā vienmēr. Principā – viņa vienmēr ir uz barikādēm – par latviešu valodu, par pareizrakstību, par lasītprasmi un sociālo vienlīdzību. Skolās notiekošais satrauc it īpaši – bērni jau sen vairs nezina reizrēķinu, nu neprot bez aizķeršanās vairs skaļi lasīt, un Rīgā jaunie ar vecākiem grib sarunāties angliski, jo tas esot šī laika “kliedziens”. Nav te nekā neparasta, jo visu laiku dzīvojot viedtālruņa skavās, daudzi jaunieši spēj komunicēt tikai pusvārdos un sev vien zināmā leksikā. Tas satrauc un mēs nedrīkstam to neredzēt! Liānas Langas dzejas pasauli ietekmējuši Raiņa, Brodska un Rembo daiļdarbi. Kad 12 gadu vecumā no Kurta Fridrihsona dāvanā saņēmusi “Franču modernās dzejas izlasi” sapratusi, ka arī viņai jāraksta. Dzejot mācījusies 15-20 gadus: “Visu atlikušo dzīvi es gribu būt šādas dzejas pasaulē”. Lasot dzeju, paplašinās smadzeņu pasaule, un laikā, kad mainās mūsu dzīves telpas paradigma, mēs nedrīkstam palikt savrup. Jā, digitālie rīki ir izmainījuši pasauli, bet mēs savu vājumu pret interneta tehnoloģijām nedrīkstam vispārināt. Liāna Langa uzsver, ka viņa nav dzimusi cīnītāja, bet aktīva dzīves pozīcija ir dzejnieces pašcieņas jautājums, kad uz katru sevī justo trauksmi ir jāreaģē. Šobrīd viņu uztrauc nevērība pret garīgajām vērtībām – visu acu priekšā mēs gāžam bezdibenī latviskās kultūras mantojumu! Pārangliskotā jaunatne vairs nejūt savu nacionālo piederību un viņu paaudzes pienākumus vērtību pārmantojamībā. Protams, topēcpusdien neizpalika arī dzeja no 5 iznākušajiem krājumiem, prasme dalīties par lirikas pamatvērtībām (dzejot par lietām, jo mīlas rīmes prot kalt vai ikviens!), jo literatūras esence ir spēja piedāvāt lasītājam idejas, kā var skatīties uz pasauli. Tās paplašināšana ir atkarīga no mūsu spēka un iztēles Gints Šīmanis Vakar bibliotēkā gaisā virmoja mīlestība vairāk kā citas reizes. Sirsnīgs paldies par to Gunai Grotei- Majorei un Vitālijam Bogdanovičam. Salacgrīvas novadā ir izveidojies jauns, muzikāli lirisks duets!
|
Autores
Salacgrīvas novada bibliotēkas vadītāja |