Salacgrīvas novada bibliotēka
Sila iela 2, Salacgrīva, Salacgrīvas novads, LV-4033
Tālrunis: 64071989
Fakss: 64071995
e-pasts: [email protected]
Tālrunis: 64071989
Fakss: 64071995
e-pasts: [email protected]
Ko tik nestāsta par publicistu Ēriku Hānbergu! Bet kāds viņš ir ikdienībā? – To Salacgrīvas pilsētas svētku laikā varēja just visi, kuri bija atnākuši uz tikšanos Salacgrīvas bibliotēkā.
“Es esmu iemācījies priecāties par kaimiņu prieku!” Tā sarunas aizsākumā uzsvēra Ē.Hānbergs, kurš savos turpat 85 gados vienmēr apbrīnojis Latvijas laukus mainībā un pašu zemes ļaudis daudzveidībā. Tādēļ viņam nav pieņemama šodienas niknā un saplosītā sabiedrība, kam pretstats ir “Omulību klubiņš” Rīgas Latviešu biedrībā un paša rakstītais - par atskrējušu melnu teļu, par plikajiem un pusplikajiem, par dziedošajiem bruņurupučiem (vīru ansamblis “Arājs”). Salacgrīvā neatņemama sarunas daļa bija par jūru un kuģiniekiem. Par Egonu Līvu, kam rakstnieks veltījis šādus vārdus: “Katrai radošai sabiedrībai ir ne tikai savas pulcēšanās vietas, bet ar laiku izveidojas arī savs vadonis. Jā, Liepājā tāds bija Egons Līvs. Kāpēc? Viņš ātri kļuva par cilvēku “ar vārdu”, bija ļoti atklāts un godīgs, koleģiāls, bet nekad nebija pieglaimīgs vai liekulīgs. Cilvēki ar sesto prātu ātri sajūt otrā cilvēkā slavējamas īpašības, cēlu dvēseli.” Nav šaubu, ka mūsdienās Latvijā marīnistika nīkuļo, maz raksta par jūru, mākslā tālāk par saulrieta ainavām netiekam. Tomēr Ē.Hanbergs ir gandarīts par prozaiķēm Gundegu Repši un Ingu Ābeli. Laikmetīgajā dzejā, šķiet, pazudis dzejiskums, sirdssāpes un mīlestība. Tādēļ Ē.Hānbergs turpina būt pozitīvists (Paula Putniņa iedēvējums!), un tā top grāmata “Aplaipojumi un apsmaidījumi”, kur izpaudīsies arī autora kompromisu māksla, kas ļāvusi noturēties kājās dažādās dzīves virāžās. Ordeņa kapitulā viņam atļauts darboties jau pie trešā Valsts prezidenta. Pats Hānbergs vienmēr taujājis nākamajam Rīgas pils saimniekam: “Vai es nemetīšu uz jums ēnu?” Un tā vien šķiet, ka Ēriks Hānbergs ir visur, pat Lato Lapsa savulaik iesaucies: “Kā ta’bez Hānberga!” Ja palasām Andžila Remesa asprātīgi uzrakstīto grāmatu “Nepazīstamais Hānbergs”, tad tā saucis ne viens vien, arī Boriss Pugo. Jo laikraksta “Cīņa” lauksaimniecības nodaļas vadītājam Ē.Hānbergam bijusi sava vieta un loma sabiedrībā, kā lauku sētas vērtējot, tā īstenāko latvju saimnieci nosakot (kā viņam garšo frikadelītes!). Un bišu strops Preses nama kabinetā, un piena kāstuve redakcijas logā Ķīpsalā! Atsveicinoties no Hānberga, prātā paliks viņa taujājiens: “Ko tu esi mainījis Latvijā?” Neatbildēsim uzreiz, padomāsim! Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāja Liega Piešiņa solās šoruden uz Salacgrīvas novadu aicināt gana viedus literātus, jo Latvijas Kultūrkapitāla fonda un Salacgrīvas domes atbalstītajā projektā galvenais ir cilvēks – mums līdzās, tuvu un mīlēts! Gints Šīmanis.
1 Comment
Tieši “Mačkalnos”, Salacas krastā, maija beigās noslēdzās Salacgrīvas novada bibliotēkas vadītājas Hedvigas Ineses Podziņas iedibinātā diskusiju cikla “Kamēr vēl. Divdesmitnieki. Trīsdesmitnieki” pirmais aplis – jaunu un gados vecāku lasītāju iepazīstināšana ar Latvijas dzejniekiem un rakstniekiem. Dzejnieces Dainas Avotiņas pavarda gaismā tikās mūsu laikabiedri – dzejnieki Lija Brīdaka, Valdis Rūja, Viktors Kalniņš (Viks), rakstniece Māra Svīre, ko uz sarunām rosināja Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāja Liega Piešiņa.
Šopavasar tikušies Liepupē, Tūjā, Svētciemā, Salacgrīvā un Ainažos, Dainas Avotiņas “Mačkalnos” viesi viens caur otru izteica aprīlī un maijā gūtās atziņas, kas saauga sentencē par labu mūsu novada zinātgribošajiem ļaudīm – ja mums vēl ir ko teikt, mūsos nav zudusi vēlme klausīties! “Mačkalni” ir īpaša māja – tai 2014. gadā apritēja simts gadu, bet klētiņai ir vēl vairāk – tuvu divsimt. Tie ietekmējuši Dainas Avotiņas rakstnieces, dzejnieces un tulkotājas gaitas, lai gan rakstīt tā knaši un sparīgi viņa varējusi tikai mūža otrā pusē – pirmajā “visu laiku es biju amatos”. Rakstnieku savienībā viņu “iebīdīja” Jānis Peters (jo tur ir jābūt savējiem!), Literatūras propagandas birojā – Lija Brīdaka (“mums vajag cilvēkus ar stingru mugurkaulu”). Salacgrīviešiem vēl prātā 70. gadu vidū uzņemtā dokumentālā filma par zvejnieku kolhozu “Brīvais vilnis”. Kas vēl var lepoties ar ekrāna darbu, kam scenāriju rakstījuši Daina Avotiņa un Jānis Peters, mūziku komponējis maestro Raimonds Pauls! “Brīvais vilnis” toreiz to varēja atļauties, lai gan kopā ar Alfrēdu Šliseru rakstīto romānu “Saksiņu vējos. Akmens enkurs” Daina Avotiņa gan necik augstu nevērtē – mākslinieciski neviendabīgs, pārāk ideoloģizēts darbs. Kā vispār padomju laikos tapušos darbus vērtēt ar mūsdienu olekti?! Māra Svīre ir strikta – lasītāju nedrīkst uzpirkt, tam nedrīkst izpatikt, rakstniekam nav ļauts ubagot! Un tomēr – mēs arī šodien gaidām talantus! Tikai tad, ja darbs ir nobriedis kā labi norūdzis alus, to var laist tautās. Citādi – tukšpadsmit. Vai atceraties Ārijas Elksnes bēres? Stāvgrūdām pārpildīta Krišjāņa Barona iela, cilvēki, nespēdami tikt tuvāk, cits caur citu padeva ziedus aizgājējai. Tā ir tautas mīlestība, un bez Ārijas Elksnes mēs nevaram arī šodien, brīvajā Latvijā! Tāpat kā bez Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa – mūsu gara aristokrātiem. Skaudra ir atziņa – kad tautai ir pilns vēders, tā dzeju nelasa! Daina Avotiņa gan atminējās savas pirmās dzejas – “cik ilgi var rediģēt citu dzejoļus, pašai arī sagribējās rakstīt”. Vēlāk gan mulsi piebilda – “Iemīlējos!” Pāris stundas “Mačkalnos” aizritēja nemanot. Pie lielā saimes galda, baudot Dainas Avotiņas mājinieku sarūpēto cienastu, veldzējoties ievu ziedos un strazdu dziesmās, kas ir neatņemama nots Salacas krastos. Ciklam būs turpinājums rudens pusē. To finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un Salacgrīvas novada dome, kam rūp, lai dzimtā novada ļaudis tiktu regulāri iepazīstināti ar latviešu literatūras pamatvērtībām – cilvēkiem, kuri piejūras pilsētās un ciemos rod spēku jauniem radošiem meklējumiem. Gints Šīmanis. Raivja Struncēna foto. Salacgrīvas novada bibliotēkā viesojās rakstniece Gundega Repše, kas kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāju Liegu Piešiņu sapulcināja kuplu skaitu klausītāju un literatūras cienītāju.
Gundega Repše Latvijas vēstures romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” idejas autore. Šī projekta ietvaros pašai rakstniecei iznācis romāns “Bogene”. Liega Piešiņa: “Bogene” - grāmata, kura ir smaga viela, kura liek saprast kopsakarības, kuras īsti reizēm negribas, kuras uzplēš brūces, kas bijušas sadzijušas. Gundega Repše:” Jēga kāpēc mēs rakājamies pagātnē ir, lai mēs neizdarītu tās pašas kļūdas.” Uz jautājumu vai “Bogene” rakstījās viegli? Autore atbild: “ Mehāniskās lietās nav grūtību vai vieglumu. Psiholoģiski bijis ļoti grūti rakstīt. Trīs gadus likās, ka nedzīvoju tagadnes dzīvi.” Kā aizsākās šī sērija? “Tā bija, kā kaprīze, kā maza dusmu lēkme situācijā, kad politiskā vide un sabiedriskā doma bija ļoti aktīvi nostājusies pret skatīšanos pagātnē, pret vēsturi, pret visu, kas ir depresīvs, pret ciešanām. Tas bija laiks, kad bija finanšu krīze un populāri bija uzskatīt, ka latviešu literatūras nemaz nav. Igauņu un lietuviešu vēsturisko filmu ietekmē ienāca prātā, ka varētu uzrakstīt par XX gadsimta notikumiem. Kas ar mums XX gadsimtā ir noticis? Sākumā tika iecerēts stāstu krājums, kas beigās izauga romānu sērijā. 13 cilvēku komanda uzsāka šo procesu, kurš šogad noslēgsies. Īsto nozīmi šī romānu sērija iegūs, kad varēs viņu izlasīt secībā. “ Vai bija vajadzīga liela drosme, lai uzņemtos virsvadību šai sērijai? Rakstniece atzīst, ka viņas raksturs neļāva domāt, kādas būs visam sekas. Vienīgi, kas mainījās pienākumā pret šo sēriju - nācās būt publiskai, braukāt apkārt, tikties, runāties un uzstāties. Tā bijusi kā personiskā augšana: “Nekur tu nespruksi, būs vien jāiet pie cilvēkiem!” Gundega uzskata, ka katrs no autoriem ir absolūti līdzvērtīgs otram un viņa apbrīno to, ka latviešu raksturā bija iespēja vienoties kāda kopīga mērķa labā. “Tas būtu kā paraugs visai sabiedrībai tā dzīvot, tad bez mērķa neizpaliek! “ Gundega atklāj, ka viņai patīk nezināmas lietas, viņa sevi dēvē par ziņkārīgu. Viņai patīk iepazīt cilvēkus, jo ir tik daudz noslēpumu ikvienā no mums. Kā iemīlēt literatūru, kā mācīties to? Sapņainajā tīņu vecumā Gundegai paveicies ar fantastiskiem literatūras skolotājiem. Lasīt sākusi no 5 gadu vecuma – arī pieaugušo grāmatas, jo bijušas lielas alkas pēc pieaugušo dzīves. Sveču gaismā lasīt mīļāko dzeju, tajā laikā neesot bijis apkaunojums - tas bijis forši būt trakam ideālistam, romantiķim. Autore uzskata, ka tad tā literatūra salējās kopā ar dzīvi. “Svarīgs ir personības spēks - kāds tas skolotājs ir, kā viņš tevi iedvesmo.” Par grāmatām, kuras rakstniece ieteiktu mums visiem izlasīt? “Ingas Ābeles “Duna” un Andras Manfeldes “Virsnieku sievas” ir lieliskas, lūdzu, lasiet! Tie ir romāni ar patiesām jūtām un patiesām emocijām. Ar ļoti lielu izziņas materiālu, kas dod papildu vērtību. Šajos darbos ir noturēts līdzsvars. Jūnijā iznāks Kristīnes Ulbergas darbs “Tur”, kas ir pavisam cits skatījums uz 70. gadu beigām 80. gadu sākumu, kas bija kā drūmākais stagnācijas un Brežņeva ēras pilnīgs bezcers. Kristīne Ulberga tajā apraksta alternatīvo komūnu Latvijas hipiju vidi, kas nekad nav latviešu literatūrā aplūkota.” Rakstniece mums visiem iesaka izlasīt Džonatana Litela grāmatu “Labvēlīgās”. Ko Gundega Repše šobrīd raksta? “Šobrīd es rakstu par daudz visu vienlaikus. Joprojām pabeidzu visu šo vēstures romānu autoru portretus, kas drīz iznāks. Rakstu savu romānu par tagadni, kur darbība rit tagadējos laikos - nosaukums -“Retināts gaiss”. Un vēl visu ko. Gribas ļaut sev, lai uznāk iegribas.. Esmu domājusi par mums visiem to, ka nevajag to šausmīgo skrējienu - vajag īstenot sevi, bet neskriet nemitīgi. Ļaujiet man vienkārši būt kā es dabīgi jūtos, nevis, ka mēs būtu tā kā tādi ierindnieki. Var taču tik interesanti un pilnasinīgi dzīvot, nevis pakļauties kolektīvam skrējienam.” Diāna Reide Tikšanās ar dzejnieku Valdi Rūju projektā “Kamēr vēl. Divdesmitnieki. Trīsdesmitnieki” Salacgrīvas novadā sauca atmiņā latviešu strēlniekus un bija īsta patriotiskuma stunda dažādu paaudžu grāmatmīļiem.
Liepupes vidusskolā Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāja Liega Piešiņa ar Valdi Rūju iepazīstināja kā ar mērķtiecīgu latvieti kopš skolas gadiem – tas bija laiks, kad no Rūjienas stacijas katru nakti gāja ešeloni uz fronti ar latviešu puišiem, un, braucot iestāties leģionā, viņi dziedāja: ”Paliec sveiks, mans mazais draugs!” Tas bija laiks, kam tik tuvs hamletiskais motīvs – “Būt vai nebūt”, tomēr izvēlei tika dots pārāk īss brīdis. Aiz mums bija Latvija – “Tver, kalēj, āmuru!...” Ar pseidonīmu Aivars Alnis Valdis Rūja Rūjienas klases žurnālā “Atvars” 1942. gada ziemā, īstā vējputeņu spelgonī, publicēja savus pirmos dzejoļus. “Es nebūtu uzrakstījis nevienu dzejoli, ja man nebūtu tādi skolotāji!” atceras rakstnieks, kas savu mūžu sauc par laimes šūpuli, jo Dievs devis pieredzēt jau devīto gadu desmitu. Valda Rūjas mūžs nudien ir raibs kā dzeņa vēders. Iestājies Dailes teātra 2. studijā, viņš mācās kopā ar vēlākajām skatuves zvaigznēm – Viju Artmani, Hariju Liepiņu, Eduardu Pāvulu, un atminas, ka pēckara gados, kad izsalkums jaunos pavadījis ik uz soļa, kāli dalījuši 5-6 daļās un bijuši laimīgi par šādu azaidu. “Mēs bijām kā viena saime,” gandarīts ir dzejnieks, atceroties arī Dailes teātra vecmeistaru, latviešu strēlnieku Ēvaldu Valteru, kas ar savu personības spēku jaunos darba kolēģus mudinājis mīlēt dzimto zemi, būt ar stingru rokasspiedienu un godīgu skatu. Vēl tagad viņa dāvātais sudraba biķerītis no tālajiem Brīvības cīņu laikiem ir dārgākā Ēvalda Valtera dāvana, no kuras Valdis Rūja nešķiras. Latviešu strēlnieku tēma ir īpaša nots dzejnieka daiļradē. Strēlnieki – tā ir tautas mīlestība, mūsu sirdsapziņa. Un nav nekādas dalīšanas sarkanajos un baltajos – visi viņi mīlēja savu zemi un bija gatavi nolikt galvu par Latviju.Tieši tāpēc tik personiski smeldzīga ir jaunās dzejas grāmatas “Baltā roze” noskaņa, un nu jau ceļā pie lasītāja ir arī atmiņu stāsts “Ar Rūjienas ceļazīmi Rīgā”.Valdis Rūja atzīst: “Es esmu no Jeru pagasta atvests akmens Rīgas bruģī”, kurš allažiņ metropolē gribējis dzīvot Rīgas vārtos – Juglā – ar skatu uz Vidzemi. Tūjas Zinību centrā, ko prasmīgi un profesionāli veido bibliotēkas vadītāja Zeltīte Millere, sanākušie interesenti Valdi Rūju iepazina kā “pamatīgu kultūras dinozauru” – strādāts Latvijas Radio, vadīta Nacionālā opera un Nacionālais (toreiz - Drāmas) teātris, bijis lielos draugos ar toreizējo PSRS Kultūras ministri Jekaterinu Furcevu, kura pēc Latvijas PSR kultūras dekādes Maskavā tā sajūsminājusies par Kārli Sebri, ka uzreiz tam uzdāvinājusi Bernarda Šova lugas “Mīļais melis” eksemplāru. Tā tapusi “izrāžu izrāde” ar skatuves karaļiem Elzu Radziņu un Kārli Sebri, ko nespēj aizmirst mūsu vecākā paaudze. “Ja jums dzīvē iet grūti, dziediet!” – ar šiem vārdiem Valdis Rūja atvadījās no saviem klausītājiem Liepupē un Tūjā, pacēla Ēvalda Valtera dāvāto sudraba biķeri un novēlēja katram savā arodā degt par Latviju – savulaik viņam tā mācījusi jauno dzejnieku audzinātāja Mirdza Ķempe: “Pat ellē neklusē, ja esi dzejnieks!” Projektu finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, un tā ir Salacgrīvas novada bibliotēkas vadītājas Hedvigas Ineses Podziņas iniciatīva – iepazīstināt novada lasītājus un skolu jaunatni ar latviešu literatūras pamatvērtībām. Gints Šīmanis. Projekta “Kamēr vēl. Divdesmitnieki. Trīsdesmitnieki” ietvaros Kr. Valdemāra Ainažu pamatskolas un Salacgrīvas vidusskolas audzēkņiem bija iespēja satikt rakstnieku un dzejnieku Viku (Viktoru Kalniņu).
Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. Kas ir Viks? Uz šo Liegas Piešiņas uzdoto jautājumu bērni lieliski zināja atbildi, jo literātam Vikam ir plašs klāsts ar bērnu grāmatām. Viena no zināmākajām- “Sarežģītais zvirbulēns”, -pirmais darbs bērniem. Kā atzina pats autors, tā ir arī viņa mīļākā grāmata no paša sarakstītajiem darbiem. Grāmatas tapšana Vikam saistās ar siltām un mīļām atmiņām par vasaru laukos, kad mazais dēls uzstājīgi jautājis pēc pasakām- “Ja, nestāstīsi, tad uzknābšu!” Pasakas tika stāstītas arī 3 gadīgai meitai, kura teikusi: “Tu sāc stāstīt, tad sākšu ēst”, tā katrā ēdienreizē tapušas jaunas, nedzirdētas pasakas. Nedēļas laikā aptuveni 35 pasakas. Autors :“Ja bērnu mīli, tad var izgudrot.” Šobrīd autors aicina bērnus uz savu Pasaku Parku, kurš atrodas Dikļos. Vika pasaku parka vadmotīvs ir rosināt bērnus iepazīt viņiem domāto literatūru, tādējādi veicinot iztēles attīstību. Tas īpaši svarīgi laikā, kad izklaides industrijas vizuālo tehnoloģiju piedāvājums ir pārsātinājis gan bērnu skolas laiku, gan viņu atpūtas brīžus. Viks raksta pieaugušajiem, raksta bērniem, raksta dzeju un dziesmu vārdus. Vikam tikko iznākusi jauna grāmata- “Maziņā.” “Kāpēc Viks sācis rakstīt?”: bērni ar interesi jautāja. Viks mums visiem izstāstīja un parādīja savu Grāmatu Grāmatu, kas uz viņu atstājusi lielu iespaidu. Tā ir Vika mammas grāmata - Jānis Baltiņš “Cilvēces Ūtrupe”. Tikšanās laikā mazākās klases skolēni varēja izpausties radoši - uzzīmējot Viku. Autors jutās ļoti iepriecināts un pagodināts par skaistajiem mākslas darbiem. Ar kopīgi nodziedātu dziesmu “Zilais putniņš”, šajā reizē noslēdzām tikšanos ar dzejnieku Viku! Diāna Reide Māru Svīri mēs atpazīstam uzreiz – sejā, daiļdarbos, rakstos. “Likteņa līdumniekus” vai “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” zinām gandrīz no galvas. Protams, pateicoties ekranizējumiem, jo rakstnieka darbs te ir pacelts jaunā, daudz vairāk atmiņā paliekošākā kvalitātē. Un tāds jau arī ir dzīves skaudrais likums – viens tu nevari visu, divatā tomēr drošāk un paliekošāk. Ekrāna darbos – kopā ar talantīgiem režisoriem (Virdžīniju Lejiņu un Jāni Streiču), dzīvē – ar Vladimiru Kaijaku turpat 46 gadu garumā.
Bērnībā un jaunībā Mārai Svīrei ne prātā nenāca rakstīt grāmatas. Kur nu vēl dzejot! To lieliski sāka viņas māsa Lija Brīdaka, kuru mamma vienmēr likusi Mārai par paraugu: “Esi kā Lijiņa!” “Es negribu kā Lijiņa!” – rakstniecē dzimis spīts, un tā arī ar dzeju viņa nekad nav aizrāvusies, bet sākusi kā žurnāliste. Tā ir laba dzīves skola. Ar ko žurnālists atšķiras no rakstnieka? “Pavērojiet to smilšu čupu aiz loga! Žurnālists bezkaislīgi informētu, ka būvobjektā aizsākusies rosība, jo atvesta grants. Savukārt rakstnieks to tēlotu ilgāk un rosinošāk – raupjās grants kaudze, kas nule kā atvesta būvlaukumā, strādniekus aicina pie darba. Dzeltenā smilts varbūt atceļojusi no Vidzemes jūrmalas, kur vēji dzenā raupjos graudus gluži kā mūsu tautu, kas nu izklīdusi pa plašās zemeslodes malu malām. Vai nav skaisti?! Tikai – kam šī jūsmošana! Man vairāk gribas turēties uz zemes.” Māra Svīre atzīst, ka viņai rakstīt ir grūti, jo ātra daba, kā mēdz teikt dzimtajā Alūksnes pusē, Malēnijā. “Man visu vajag ātri, es esmu nepacietīga,” atzīst rakstniece. Kad vasarās dzīvojuši Daugavas krastā Staburagā, ik rītu pēc brokastīm abi ar Vladimiru gājuši pie galda rakstīt. Dzīvesdraugs nav vēlējis viņai būt tuvumā šais radošajos mirkļos, un, kad licies, ka Māra var ko izlasīt, uzreiz saucis: “Atkal zog!” Tiesa, Vladimirs ir labi zinājis, ka kundze bez brillēm tāpat tik tālu nevar salasīt. Un kāda jēga ko slēpt, ja visu ar roku uzrakstīto Māra tāpat vēlāk pārrakstījusi datorā. Šīs sadzīves ainiņas arī raksturo abu saskanīgo kopdzīvi, kur asprātība un humors allaž pavadījuši ikdienas soli. Māras Svīres viesošanās Svētciema un Salacgrīvas bibliotēkās notika Valsts Kultūrkapitāla fonda projekta ietvaros, un tā ir Salacgrīvas novada bibliotēkas vadītājas Hedvigas Ineses Podziņas iedibināta tradīcija – rādīt un vest tuvāk saviem lasītājiem mūsu latviešu rakstniekus un dzejniekus. Projektā “Kamēr vēl. Divdesmitnieki. Trīsdesmitnieki” aprīlī Salacgrīvas novada lasītāji iepazīstas ar dzejniekiem Viktoru Kalniņu (Viku) un Valdi Rūju, maijā – Liju Brīdaku un Dainu Avotiņu. Šīs tikšanās tiek digitalizētas, lai vēlāk taptu grāmata par cilvēkiem mums līdzās. Gints Šīmanis. Attēlā: Māra Svīre aicina uzticēties dzimtajam krastam un novadam. Raivja Struncēna foto. Salacgrīvas novada bibliotekāri apmeklē Eiropas Parlamentu- Briselē No 27.-29. martam Salacgrīvas novada bibliotekārēm un skolotājām bija iespēja paviesoties Beļģijas galvaspilsētā Briselē.
Šo iespēju mums dāvāja Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule. Deputāte šo braucienu kā balvu mums pasniedza par Vidzemes Patriotiskā dzejas festivāla organizēšanu. Šī bija otrā reize, kad tiekam pagodinātas ar šādu balvu. 2015. gadā Salacgrīvas novada bibliotekāres un skolotājas apmeklēja Eiropas Parlamentu - Strasbūrā. Beļģija mūs sagaidīja ar pavasara smaržu gaisā, sauli, kas priecēja visas dienas, ziedošiem Japānas ķiršiem, ābelēm, narcisēm, un magnolijām. Cilvēku dažādība ielās patiesi radīja sajūtu, ka esam Eiropas galvaspilsētā. Brauciena galvenais mērķis bija Eiropas Parlamenta apmeklējums un tikšanās ar deputāti Ivetu Griguli. Parlamenta apmeklējums mums deva lielisku iespēju ieskatīties un iepazīties ar Eiropas Parlamenta darbu, atjaunot zināšanas par Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm. Iveta Grigule mūs sirsnīgi uzņēma, iepazīstināja ar savu darbu, informēja par šī brīža aktualitātēm pasaulē, pauda savu viedokli par to, un atbildēja uz mūsu interesējošajiem jautājumiem. Apmeklējām arī Eiropas Parlamenta sēžu zāli, kurā ir sēdvietas 751 Eiropas Parlamenta deputātam. Viesošanos Eiropas Parlamentā noslēdzām ar muzeja “Parlamentarium” apmeklējumu. Apmeklējuma laikā saņēmām portatīvu multivides gidu, kas palīdzēja izprast ar Eiropas Parlamentu saistītus svarīgus jautājumus. Visu informāciju varējām klausīties savā latviešu valodā, jo šeit pieejamas ir visas 24 Eiropas Savienības oficiālajās valodas. “Parlamentarium” ir veidots kā dinamisks un interaktīvs centrs, kurā katra telpa ir pārsteiguma pilna. Kinozālē mums bija elpu aizraujoša iespēja 360◦ kinoekrānā vērot Eiropu un tās Parlamentu, uzzināt kā notiek darbs, kā tiek pieņemti tiesību akti un kā Eiropas politika ietekmē mūs ikvienu. Bija iespēja iepazīties ar Eiropas Parlamenta deputātiem un uzzināt sīkāku informāciju par katru no viņiem. Apceļojām Eiropu ar interaktīvas grīdas kartes palīdzību, kurā iepazināmies ar Eiropas Savienības daudzveidību un dažādiem veidiem, kā tā ietekmē iedzīvotāju labklājību. Telpā, kas izveidota kā viesistaba, bija iespēja noklausīties, ko Eiropas Savienība nozīmē mūsu līdzcilvēkiem – stāstā par Latviju dalījās - biatlonists Jēkabs Nākums. Aktīvi izmantojām arī brīvo laiku, lai izbaudītu un redzētu pēc iespējas vairāk no Briseles. Apbrīnas vērts bija Briseles centrālais laukums (Grand Place), kas ir pilsētas pērle un arhitektūras meistardarbs. Laukuma malās rindojas flāmu baroka stilā celtie ģildes nami – izrotāti ar zeltījumu un skulptūrām. Apskatījām Briseles simbolu- “Čurājošo puisēnu” (Manneken Pis), kas ir neliela, 30 centimetrus augsta maza puisēna skulptūra. Izstaigājām Rue Neuve, kas ir garākā gājēju iepirkšanās iela pilsētā. Nobaudījām beļģu vafeles, kas kārdinoši smaržoja visapkārt. Neizpalika arī beļģu šokolāde, ko uzskata par labāko šokolādi pasaulē. Šis brauciens bija lielisks veids, kā paplašināt savu redzesloku, iepazīt citu kultūru, pilnveidot valodas un komunikācijas prasmes. Domāju, ka ikvienu no mums šis brauciens piepildīja ar jaunu un pozitīvu enerģiju turpmākiem darbiem. Paldies par šo dāvanu! Diāna Reide Marta sākumā Salacgrīvas novada bibliotēkā pulcējās tie, kam patīk klausīties stāstos par ceļojumiem.
Šajā reizē par redzēto un piedzīvoto Izraēlā mums pastāstīja skolotāja, ceļotāja un lieliskā stāstniece Inta Balode. Izraēlā Inta nokļuvusi pavisam nejauši, kāda vietā, kas pēdējā brīdī atteicies no brauciena. Ceļojums bija oktobra beigās, kad gaisa vidējā temperatūra Izraēlā +30 grādi. Izraēla robežojas ar Libānu ziemeļos, Sīriju ziemeļaustrumos, Jordāniju austrumos un Ēģipti dienvidrietumos. Šodien šīs valstis izraisa ne visai pozitīvas sajūtas, bet kā Inta sarunas laikā uzsvēra vairākkārt - sajūta tur ir bijusi pilnīgi droša. Zinošā un krievu valodā runājošā gide izstāstījusi, ka Izraēlā šobrīd ir drošāk, kā jebkur citur Eiropā. Pie drošības tiek ļoti piestrādāts, aizsardzībai tērē ļoti daudz naudas. Sakārtots ir tā, ka no Sīrijas pāri robežai netiek ne viens bēglis. Valstī ir obligātais kara dienests gan meitenēm - 2 gadi, gan puišiem 3 gadi. Ielās visi staigā ar automātiem, bet ne mirkli neesot sajūta, ka kāds varētu izšaut. Izraēla dibināta 1948. gadā, valstī valda labklājība, un cilvēki dzīvo ļoti labi. Galvaspilsēta ir Jeruzaleme, bet viss administratīvais centrs atrodas Telavivā. Oficiālās valodas - ivrits un arābu valoda, bet lieliski var iztikt ar krievu valodu. Naudas vienība šekelis. Ļoti liela problēma valstī ir dzeramais ūdens. Nokrišņi ir no novembra līdz martam, pēc tam ir sausuma periods. Neskatoties uz karstumu un sausumu, pilsētās ik uz soļa ir ziedoši puķu podi, kuriem ir pievienotas caurulītes - īpaša laistīšanas sistēma. Visā valstī dzeramo ūdeni speciāli uzkrāj no Galilejas jūras un Jordānas upes. Lauksaimniecībai izmanto attīrītu kanalizācijas ūdeni. Ceļojuma laikā, kurš ilga 9 dienas tika apskatītas vairākas pilsētas. Telaviva - ļoti moderna pilsēta, moderni teātri, muzeji, arhitektūra, no senatnes ļoti maz. Jafa - viena no senākajām ostas pilsētām. Mūsdienās šī pilsēta ir nodota mākslinieku ziņā. Pilsēta ir saglabājusies kā sendienās. Jafā ir ielas, kuru nosaukumi nes zodiaka zīmju vārdus. Uzskata, ka pieskaroties savas zīmes plāksnītei, piepildās vēlēšanās. Netānija - kūrortpilsēta. Cēzereja - pilsēta Vidusjūras krastā, ko uzcēlis Hērods Lielais un veltīja to Romas imperatoram Cēzaram. Šobrīd tā ir nozīmīgākā arheoloģisko izrakumu vieta valstī. Haifa - trešā lielākā pilsēta Izraēlā, slavena ar to, ka arī ir viena no skaistākajām pilsētām. Haifas krāšņākā vieta - bahāiešu templis ar terasēm un perfekti koptu, krāšņu dārzu. Senpilsēta- Akko. Pilsēta izrakta, jo bijusi 8 m zem zemes. Nācarete - pilsēta ar notikumiem bagātu vēsturi. Pazīstama kā Marijas pasludināšanas un Jēzus bērnības vieta. Tika apskatīta baznīca - Marijas Pasludināšanas bazilika, kas uzcelta 1969. gadā. Jeruzaleme - pilsēta, kurā sadzīvo 3 lielākās reliģijas - jūdaisms, kristietība un islams. Betlēme – Jēzus dzimšanas vieta - Palestīnas teritorijā. Tika pabūts arī zemākajā vietā pasaulē - Nāves jūrā. Ilgāk par 10-15 min. ūdenī nav vēlams uzturēties, jo ūdens ir ļoti sāļš. Inta apstiprina, ka tiešām tajā nevar nogrimt. Visa ikdiena ir pakārtota ticībai, jo ticība tas ir dzīvesveids. Piektdienas vakarā Izraēlā iestājās klusums. Sākas sabats, kas ilgst līdz sestdienai. Tie ir svētki, kad ir labi lasīt Svētos rakstus, būt kopā ar ģimeni. Sabatā ticīgie ebreji nedrīkst strādāt, pat ne braukt ar mašīnu, vārīt ēdienu, aizsiet kurpju auklas vai ieslēgt gaismu. Izraēla ir garšvielu paradīze. Ļoti garšīgi ir saldumi Austrumu tirgū un dateles, kas burtiski kūst uz mēles. Vienā tādā nelielā valstiņā var izbaudīt visu, ko vien sirds vēlas. Ainava mainās ik pa mirklim, un to mēs pārliecinājāmies, vērojot Intas daudzās, interesantās fotogrāfijas. Diāna Reide |
Autores
Salacgrīvas novada bibliotēkas vadītāja |