Svētciema bibliotēka
Dārza iela 26, Svētciems,
Salacgrīvas pagasts,
Limbažu novads
t.64071721; 26495648
[email protected]
https://www.facebook.com/svetciemabiblioteka
22. maijs Ainažu un Svētciema bibliotēkās bija īpaša diena, jo ciemos tika sagaidīta lasītāju iecienīta vēsturisko romānu autore Inguna Bauere. Kopā ar dzīvesbiedru Aigaru viņa mēroja garo ceļu no Vecpiebalgas, lai abās bibliotēkās pēc mūsu lasītāju ierosinājuma vairāk un plašāk pastāstītu par saviem darbiem, to tapšanu, par tiem ģeniālajiem latviešu dižgariem, par kuriem mūsu zināšanas ir samērā virspusējas. Rakstniece dzimusi Cēsīs, skaistajā Vidzemes mazpilsētā. Tomēr par dzimto vietu uzskata Liepāju, kura ir viņas vismīļākā bērnības zeme un sapņu sala šodien. Kāpas, jūra un vējš – tā ir mīlestība uz mūžu. Pabeigusi vidusskolu, Inguna skolojusies Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kur izstudējusi par celtniecības inženieri. Jelgavā satikusi kursa biedru Aigaru, apprecējusies un pēc augstskolas beigšanas devusies vīram līdzi uz Vecpiebalgu - brīnišķīgu Latvijas kultūrvēsturisku novadu. Vairāk nekā divdesmit gadus Inguna Bauere strādājusi par skolotāju Vecpiebalgas vidusskolā, vēlāk Ērgļu arodskolā, mācot puišus guļbūves meistaru amatā. Tieši Vecpiebalgā viņa sākusi rakstīt! Pirmais romāns "Sauc mani sniegā" uzrakstīts Lauku Avīzes "Lata romāna" izsludinātajam konkursam 2004.gadā. Pa šiem gadiem izdotas jau vairāk kā 20 viņas grāmatas. Pēdējo gadu laikā ir tapuši vēsturiski un biogrāfiski romāni, no kuriem spilgtākie un lasītāju iecienītākie veltīti tautiskās atmodas un citiem latviešu kultūras dižvīriem. Inguna Bauere biežāk izvēlas stāstīt par šiem slavenajiem vīriem no viņu sievu skatu punkta. Pirmais biogrāfiskais romāns „Lizete, dzejniekam lemtā” ir Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. Uz jautājumu, kāpēc tāda izvēle, rakstniece stāsta: „Tad, kad bija tie lata romāni vairāk veiksmīgi, pēc to tapšanas gribējās kaut ko lielāku. Tad es sāku skatīties, kur varētu dabūt materiālus kaut kam nopietnākam. Tā kā es dzīvoju Vecpiebalgā un tā kā mums ir 4 muzeji un viens no tiem ir Skalbes ”Saulrieti”, un tā ir tāda ļoti iedvesmojoša vieta, man šķita, ka es varu uzrakstīt par viņu. Es tad biju kaut kā tādas naivas drosmes pilna, jo pēcāk, kad darbs jau bija uzrakstīts, par laimi - bija izdevies gana labi, jo cilvēkiem patika, tikai pēc tam es aptvēru to, ka es esmu pieķērusies svētumam, kas ir Skalbe latviešu cilvēkiem”. Vēlāk rakstītajos darbos mēs iepazīstam tādus latviešu kultūras dižgarus kā Matīsu Kaudzīti un viņa Līzi, Reini Kaudzīti, Andreju Pumpuru un sievu Edi , būvuzņēmēju Mārci Sārumu grāmatā” Dieva riekšava”, tāpat arī Kronvalda Ati un viņa laikabiedrus. Pašreiz „darba plānā” ir arī Krišjāņa Barona sieva Dārta. Vēl rakstniece atklāja, ka viņas aizraušanās ir 19. gadsimta vēstures pētniecība un ar to saistītā hernhūtiešu-brāļu draudzes kustība Vidzemē. Līdz ar to ir iznākuši divi kultūrvēsturiski romāni par hernhūtiešiem – "Mācītājs un viņa dēls" un "Hernhūtiešu meitas". Svētciema bibliotēkā tik tikko bija iegādāta pati jaunākā Ingunas Baueres grāmata ”Palieku tev uzticams. Juris Neikens”, savukārt Ainažu bibliotēkā šo grāmatu varēs lasīt sākot no jūnija mēneša. Plašāks izvērtās stāsts par Juri Neikenu –Dikļu mācītāju, pirmo dziedāšanas svētku organizētāju un izcili dvēselisku cilvēku. Šī grāmata tapusi pēc pašu diklēniešu neatlaidīgās idejas rakstīt par viņu ,,Jurīti”. Jautāta, kā tiek izvēlētas personības, par kurām rakstīt, Inguna pastāstīja: „Kad prātoju par jaunu darbu, pārcilāju prātā personas, par kurām varētu rakstīt, ieskatos biogrāfijās, palasu vieglāk pieejamos materiālus. Un šajā procesā ļoti sajūtami noskaidrojas, kurš “dosies rokā”, bet kurš ne.” Par grāmatu, kas tiks rakstīta, Ingūna vēl negrib skaļi runāt, taču -šoreiz tā būs par cilvēku no mūziķu aprindām šeit un tagad! Patlaban rakstniece atļaujas tikai rakstīt! Pasākuma noslēgumā rakstniece atzinās, ka diezgan daudz jau savās grāmatās pateikusi, bet ir vēl ļoti daudz, ko teikt! Tāpēc vēlējām, lai nepietrūkst radošu ideju un arī turpmāk lasītāji varētu lasīt grāmatas, kas ļautu aizlavīties prom no ikdienas un ielūkoties svešos noslēpumos, kā arī aizdomāties par vērtībām, kuras mums pašiem ir svarīgas! Rakstniece pateicās saviem lasītājiem, pasākumu apmeklētājiem un mums bibliotekārēm par uzaicinājumu. Savukārt, paldies Ingūnai Bauerei par stāstnieces talantu un pozitīvajām emocijām, kā arī Salacgrīvas novada domei par finansiālo atbalstu un Svētciema pavārītei Vijai Ozolai. Sanita Kānīte un Līga Borozdina Ainažu un Svētciema bibliotēkās
0 Comments
Bērnu žūriju noslēdz visjaunākie lasītāji
21.05.2018 10:12 Svētciema bibliotēkā uz Rīta stundu „Vērsim vārtus vasariņai” stundu tika aicināti pirmsskolas bērni no Snīpju grupiņas. Pagājušā gada rudenī mazie lasītāji tika iepazīstināti ar lasīšanas veicināšanas programmu ”Bērnu žūrija” un grāmatām, kuras bija jāizlasa bērniem līdz 9. Gadu vecumam. Katrs jaunais Bērnu žūrijas eksperts saņēma savu īpašo Eksperta grāmatiņu, kurā pēc katras grāmatiņas izlasīšanas bija jāuzzīmē pasakas, dzejoļa vai stāsta notikums. Tagad- pavasarī, jau piezīmētas un pierakstītas, bērni - šīs grāmatiņas ar lielu lepnumu nesa uz bibliotēku. Bibliotēkā viņus sagaidīja īpašs ciemiņš- Guna Grote Majore, kura sacerējusi ne mazums pasaku, dzejoļu un dziesmiņas bērniem. Bērni Gunai izrādīja savus zīmējumus, izstāstīja, par ko lasījuši grāmatās un kuras grāmatiņas patikušas visvairāk. Te nu jāsaka, ka arī mūsu Snīpjiem, tāpat kā vairumam bērnu visā Latvijā, visvairāk patikusi Anitas Kreituses grāmatiņa ”Puika, kas zīmēja kaķus” ar brīnišķīgajiem pašas autores zīmētajiem kaķiem. Tikšanās laikā Guna bērniem stāstīja par dažādiem kukainīšiem, kurus pļavās un dārzos var sastapt ik uz soļa. Tuvojas vasara, kad puķes un ziedošos kokus apciemo bitītes, par kuru dzīvi Gunai būtu daudz ko stāstīt, jo aizraušanās ar čaklajām medus vācējām ir viena no viņas sirdslietām. Tāpēc arī pašas sacerētajos dzejoļos un pasakās ielikts tik daudz mīļuma pret mazajiem draugiem-sienāzīšiem, zirnekļiem, bitītēm, jāņtārpiņiem, pat kartupeļu lapgrauzi… Dzejoļi mijās ar dziesmām. Izdziedot Vika dzejoli ”Mīldziesmiņa”, bērni sirsnīgi dziedāja līdz:” Mīļi, mīļi (vai tu proti?) mīļi, mīļi dzīvojot.” Bijām vieni no pirmajiem klausītājiem arī Gunas pasaciņai par apslimušo meitenīti Evu , kuru izārstēja sienāžu orķestris. Liela jautrība sākās, kad ģitāras pavadījumā visi kopā dziedājām dziesmiņu par Vardēm. Gunai līdzi bija paņemta arī zīmējumu mape ar simpātiskajām mārītēm, skudru lauvām un dažnedažādām dzīvām radībiņām. Apskatot darbus, bērni guva ierosmi paši ķerties pie zīmuļiem. Tā tapa deviņas Bišu Karalienes, kuras viņi dāvināja Gunai atmiņai no šīs jaukās un jautrās Rīta stundas . Laiks pagāja nemanot. Un klāt arī lielā apbalvošanas ceremonija. Katrs mazais lasītājs saņēma Pateicības rakstu un balviņas. Ļoti lielu paldies teicām skolotājai Indrai Mednei, kura palīdzēja bērniem saskatīt brīnumaino grāmatu pasauli gan lasot priekšā un pārrunājot izlasīto, gan mudinot zīmēt. Ar pavasarīgu puķu pušķi pateicāmies mūsu ciemiņam Gunai un izteicām vēlēšanos- ieraudzīt viņas dzejoļus ,pasakas un zīmējumus vienā lielā, skaistā, mīļā grāmatā. Savukārt, Guna viņiem vēlēja aizdomāties, cik svarīga ir grāmatu lasīšana. Bērnu zīmētās grāmatiņas var apskatīt bibliotēkas izstādītē. Ienāciet un paskatieties, jo- mazs cinītis var gāzt lielu vezumu! Deviņi pirmsskolnieki no „Snīpjiem” jau septembrī vērs skolas durvis. Mēs tikai priecāsimies, ja patikšana lasīt grāmatas nebūs zudusi. Svētciema bibliotēkas vadītājs L. Borozdina Zaļā pēcpusdiena Svētciemā
07.05.2018 14:28 Svētciema bibliotēkā šopavasar notika divas dabas tēmai veltītās Zaļās pēcpusdienas- „Saskatīsim mazo, lai ieraudzītu lielo” un „Koki elpojot palīdz elpot arī tev”. Abās tikšanās reizēs nodarbības vadīja Dabas izglītības centra ”Ziemeļvidzeme” vadītāja Inta Soma. Lai labāk izprastu vides un cilvēku praktiskās darbības mijiedarbību, nodarbības notika gan telpā, gan ārā. Martā , staigājot pa Svētupes krastu, izpētījām priedi, egli un lapegli, salīdzinot to čiekurus un skujas. Izrādās, ka priedes čiekurs zied jūnijā, bet sēklas tas izsēj tikai pēc 2 gadiem, bet eglei viss ziedēšanas process noris gada laikā. Pagaršojām vitamīniem bagātos liepas pumpurus, kurus ( vismaz trīs) esot ieteicams pievienot ikdienas ēdienkartei . Apskatot pērnā gada apbrūnējušās lapas, izpratām, kādēļ lapu koki lapas nomet rudenī. Tas ir tik vienkārši – koks rūpējas, lai nevajadzīgi neizniekotu savu enerģiju. Kopā izpētījām melnalkšņa “ čiekurus”, un sapratām, ka tas savas sēklas jau ir izsējis februāra beigās . Apskatījām vītolus. Kad lapu koki un krūmi vēl nav zaļi, tajos ir viegli pamanāms savdabīgos veidojumus – vītolu “rozes” . Jautājums- kurš darinājis šos „ziedus”, kas nav ziedi? Vainīgais ir kukainis – kārklu rožzieda pangodiņš. Tas nozīmē, ka kārklu un vītolu zarotnē atrodamie „rožu ziedi” patiesībā ir kukaiņu kāpuru veidojums…. Kad neparasti krāsaini aiz Svētupes līkumiem nozuda saule un sāka jau krēslot, nodarbības turpinājām telpās. Bērni iepazina Latvijas mitrājus, krāsojot mitrāju kolāžas. Pieaugušie, darbojoties grupās, ar lielu interesi salika tabulu, lai izprastu atšķirības starp bērza, lazdas un melnalkšņa spurdzēm. Tā kā tuvojas pavasaris, pievērsāmies arī dārzu tēmai. Lai vairāk uzzinātu par augsni mūsu mazdārziņos, jāvēro augi. Tieši augi pasaka priekšā, kāda ir augsne, jo noteiktās augsnēs aug noteikti augi. Uz sagatavotajiem augšņu lapu paraugiem saliekot attiecīgos augus ,noskaidrojām, kādas ir augu prasības pēc augsnes. Darbojoties ar dažādiem attēliem, tabulām un noteicējiem, guvām lielāku sapratni ,kā mēs ietekmējam augsnes sastāvu ar savu izvēli ikdienā lietojot pārtikas un sadzīves ķīmijas preces. Ekosistēmas nodrošina plašu pakalpojumu klāstu, bez kuriem cilvēks nevarētu iztikt. Dabā ir daudzas lietas, ko mēs izmantojam, nemaz nepadomājot, cik tas maksātu, ja tās vajadzētu to nopirkt. Nobeigumā izspēlējām spēli, kas lika aizdomāties , ko ikdienā varam ietaupīt, izmantojot dabas resursus. Daba mūs baro un dziedē, tik pašiem vajag to izmantot. Kopējās sarunās un diskusijās laiks paskrēja nemanot. Tā kā nodarbības sākumā tikai nedaudz paspējām pētīt kokus dabā , norunājām nākamo tikšanos. Un tā aprīļa Zaļajā pēcpusdienā atkal devāmies dabā, lai meklētu dižkokus, veiktu to mērīšanu, noskaidrotu koku vecumu un vairāk uzzinātu par Latvijā augošajiem kokiem, to nozīmi. Nodarbības turpinot telpās, Inta mūs mudināja meklēt dižkokus, iepazīstinot ar izmēru tabulu , pēc kuras kokam piešķir dižkoka statusu. Vislielākos izmērus , protams, visbiežāk sasniedz ozols. Lai tas sauktos par dižozolu, tā apkārtmēram būtu jābūt 4m un jāsniedzas 32 m augstumā. Savukārt, priedei pietiktu ar 2,5 m apkārtmēru, bet augumu vajadzētu mērīt 38 metros. Latvijā jau šobrīd ir saskaitīti vairāk nekā 8000 dižkoku, taču speciālisti lēš, ka tā ir vien ceturtā daļa no visiem Latvijas dižkokiem. Saistoša izvērsās saruna par koka labvēlīgo ietekmi uz cilvēka veselību. Pēdējo gadsimtu laikā lielākā daļa cilvēku ir aizmirsuši par dabas nozīmi savā dzīvē. Ar izziņas spēļu palīdzību noskaidrojām, kāda enerģētika piemīt mums vislabāk zināmiem un mājokļu tuvumā visbiežāk stādītajiem kokiem. Sevis izzināšanas nolūkos zīmējām katrs savu koku- kāds mans koks, tāds es pats! Pēc skaidrojumu izlasīšanas atklājumi bija gana pārsteidzoši. Noslēgumā teicām paldies mūsu nodarbību vadītājai Intai Somai par saturīgajām, izglītojošajām un aizraujošajām nodarbībām. Tiksimies atkal Zaļajās pēcpusdienās rudens pusē , kad dabā būs citas krāsas , bet mums citas „zaļās” sarunu tēmas. Svētciema bibliotēkas vadītāja L. Borozdina Izstāde "Piekrastes noskaņas" Svētciemā ,19.04.2018
Svētciema bibliotēkā skatāma salacgrīvietes Kristīnes Kukas (dzim. Apsītes) fotogrāfiju izstāde „Piekrastes noskaņas”. Uz izstādes atklāšanas pasākumu pulcējās autores ģimene, draugi, darba kolēģi un bibliotēkas lasītāji. Kristīne ar fotografēšanu aizrāvusies jau vairākus gadus. Fotogrāfijas sanākušas aizvien labākas, kvalitatīvākas, taču tā arī palikušās krāties datora mapēs. Aizvien ticis atlikts tēta mudinājums -attēliem ieraudzīt dienas gaismu. Taču doma par dalību kādā konkursā klusībā radās, tai tikai bija jānobriest. .. Pagājušā gada rudenī tika izsludināts fotokonkurss, kuram fotogrāfijas varēja iesūtīt jebkurš novada iedzīvotājs. Kristīne nav varējusi sadūšoties aizsūtīt savas „noskaņu” bildes. Taču bijis liels prieks un pārsteigums, ieraugot vienu no tām uz jaunā Salacgrīvas novada fotoalbuma “Te kur jūr’ un kāps’, un prieds’” vāka. Albumā ievietotajās fotogrāfijās stāstīts stāsts par skaistākajām vietām , dabas skatiem un svētkiem mūsu novadā. Kristīnes „Saulriets” , izrādās, izdevēju rokās bija nonācis jau krietni agrāk, kad pirms vairākiem gadiem notika fotogrāfiju konkurss novada kalendāram “Plašās, saulainās Salacgrīvas novada ainavas” . Kristīnei tuva ir jūras fotografēšana- saulrieti, ledus krāvumi, kuģu atgriešanās ostā, akmeņi, piejūras daba. Protams, savu lomu te ”spēlē” arī dzīves vieta , kas nu ir pašā Salacgrīvas jūrmalā. Mēs Kristīni saucam par savu- svētciemieti, jo dzimusi, augusi un skolā gājusi viņa ir Svētciemā. Izstādi atklājot, Kristīne pastāstīja par katras fotogrāfijas tapšanu, pa laikam piesaucot arī sava dēla Mārtiņa nopelnus. Tieši viņš ne reti mudinājis iet dabā, izraudzīt piemērotāko vietu vai fotografēšanas vērtu objektu . Kristīnes mamma Gunta gan min, ka ir vēl viens pastaigu pavadonis, kuram arī ir vērā ņemama loma bilžu tapšanā un tas ir mazais suņuks-saukts par Tomariņu. Izstādi papildina dažādi jūrmalā atrastie dārgumi- akmentiņi, stikliņi, kociņi. Arī tie tāpat kā fotogrāfijas ,apliecina mūsu Vidzemes lībiešu krasta neparastumu. Paldies Kristīnei un viņas ģimenei par atsaucību izstādes rīkošanā. Svētciemā to varēsim apskatīt arī maijā, bet vasaras mēnešos tā jau aizrunāta Baldonē. Svētciema bibliotēkas vadītāja L .Borozdina Svētciema bibliotēkā uz kārtējām Pievakares sarunām bijām aicinājuši Lauru Tiesnesi, kura sabiedrībai jau plašāk pazīstama arī kā drosmīga ceļotāja. Bijām dzirdējuši un dažkārt presē lasījuši par viņas ceļojumu ar spāņu buru kuģi „Atyla”. Taču mēs, svētciemieši, ļoti vēlējāmies paši redzēt un dzirdēt Lauru . Pāris vakara stundas pagāja, klausoties aizraujošo stāstījumu, skatoties video un fotogrāfijas. Ceļojuma atstāstu aprakstīt nemaz nevar. Uz papīra uzlikts tas zaudētu „garšu”. Īstās sajūtas mums uzbūra pati Laurai ar savu harizmu un aizrautību. Par jūrnieku Laura sevi nesauc. Šīs profesijas diploma gan viņai neesot. Taču senākā pagātnē un arī tagad ir viņas dzimtas vīriešu profesijas ir gan jūrnieki, gan zvejnieki . Tāpēc arī jūras lietas vilinājušas. Uz burinieka Laura bijusi kā personiskās izaugsmes trenere , kas savās prasmēs un zināšanās apmācīja ceļot gribētājus no dažādām pasaules valstīm . Šis bijis otrais viņas ceļojums, kas sācies no Spānijas krastiem līdz Ziemeļamerikai, šķērsojot Atlantijas okeānu . Tāpēc uzkrātas ne tikai zināšanas, bet arī garīgais un fiziskais rūdījums. Esot uz kuģa, kuru Laura vairāk kā pusgadu sauca par mājām, tā pa īstam sapratusi, ko īsti nozīmē dzīvot, sajusties dzīvai. Laura stāsta: „ Man tās bija mājas 6 mēnešiem, kapteinim tās bija mājas visu laiku, jo viņš tur arī dzīvoja. Iedomājieties, ka jūs dzīvojiet mājās, kurās visu laiku nāk ciemiņi. Tas ir nogurdinoši, taču tu iemācies dalīties ar tām savām mājām un viņus pienācīgi uzņemt”. Ar īpašu prieku Laura stāstīja par komandas biedru sarūpēto zilo akordeonu, kas ticis iegādāts kādā mazā lietoto mantu bodītē, par mājas sajūtām pavisam nelielā Kanādas pilsētiņā, kas līdzinājusies Svētciemam, bet pilsētas svētki bijuši gluži kā Salacgŗīvā – ar gājienu, traktortehniku, ballīti un pat kautiņiem…. Mums bija daudz jautājumu, uz kuriem Laura labprāt atbildēja. Tā uzzinājām, kā uzveicama sauktā „jūras slimība”. Laura smej, ka jūras slimībai esot trīs fāzes: pirmā - liekas, ka nomiršu, otrā- ka ceri , kaut nomirtu, bet trešā - ka viss jau tomēr būs kārtībā ,viss beigsies un būs labi. Runājot par bailēm , tās , protams, bijušas pirmajā braucienā, kad pie Vācijas uznākusi vētra ar sešmetrīgajiem viļņiem un kuģa priekšgals bijis zem ūdens. Bet arī tādā ekstrēmā situācijā, stāvot uz komandtiltiņa un viļņiem sitoties pāri bortam , sajūtas bijušas varenas un vārdos nepasakāmas. Laura atzīst, ka okeānā visbīstamāk un grūtāk gan burāt ir miglā. Vētras neesot tas briesmīgākais. Jautājot par dienas režīmu, Laura stāsta: „ Tā dzīve nebūt nav tāda, ka mēs vienkārši paburājam, tad atpūšamies, pamācamies, paēdam un ejam gulēt. Darba laiks mums ir 8 stundas , pavāram pat vairāk. Stundas sadalītas 4 daļās. Katram tās ir tā saucamās „ vačas”, kad jābūt nomodā pa četrām stundas dienā un naktī. Vismaz diviem, trīs cilvēkiem jābūt nomodā visu laiku. Vienmēr teikt burāts no āra, stūres iekšā nav. Ja ir lielie lieti un vēji, nemaz tik patīkami nav, kad Tevi nakts vidū pamodina. Laurai daudz interesantu stāstu bija arī par sastaptajiem un redzētajiem jūras dzīvniekiem- vaļiem, delfīniem, vienīgo bruņrupuci un haizivīm. Lauras stāsts mums raisīja pārdomas ne tikai par pieredzēto , bet arī par atziņām, kuras viņa guvusi . Dzerot tēju un cienājoties ar pašcepto ābolkūku, pārdomājām Lauras vairakkārt teikto: ”Dzīvē viss ir iespējams!” Mēs lepojamies ar Lauru, kura mūsu ciema un novada vārdu ir darījusi zināmu ceļotājiem no visas pasaules. Prieks arī, ka Lauras piedzīvojumu stāstos ieklausījās jauni puiši , par kuru pašbūvētajiem buriniekiem un ceļojumiem pasaules okeānos priekšdienās vēl dzirdēsim. Tikšanās ar „Latviešu spēka zīmes” autori
30.01.2018 08:08 Bibliotēkas lasītājas iepazīstas ar izstādes „Latviešu spēka zīmes” autori. Janvāra nogalē Svētciema bibliotēkā ciemojās rokdarbniece Olga Šišļaņikova no Skultes pagasta Stienes. Pirms tam vairākus mēnešus bibliotēkā varējām iepazīties ar Olgas darbiem- izonīta tehnikā izšūtajām glezniņām. Astoņpadsmit glezniņas ar latviešu Spēka zīmēm autore apvienojusi izstādē, kura jau pāris gadus ceļo pa Limbažu, Alojas un Salacgrīvas novada bibliotēkām. Pirms došanās pelnītā atpūtā, Olgas darba vieta drīz divdesmit gadus bijusi Stienes bibliotēka. Uz mūsu jautājumu, kā izdodas tik taisni un precīzi glezniņās izmantot lineālu, sagrafējot zīmējumam nepieciešamos punktus, Olga atsmej, ka pēc profesijas viņa ir diplomēta inženiere ar Latvijas Lauksaimniecības Universitātes hidromelioratora diplomu kabatā un darbs bijis saistīts ar rasēšanu. Apvienojot savas prasmes un vēlmi pašas rokām radīt ko skaistu, radusies doma pievērsties gleznu un apsveikumu kartiņu gatavošanai izonita tehnikā. Tā ir zīmējumu izveides tehnika uz papīra ar pavedienu palīdzību. Lasot ierakstus izstādei pievienotajā atsauksmju grāmatā, vēlreiz pārliecināmies, ka darbi ir patiesi novērtēti, vairāk kārt izteikta apbrīna par Olgas izdomu, pacietību un precizitāti. Olga iedvesmojusies no latvisko zīmju pētnieces, mākslinieces Brigitas Ektermanes ilustrācijām. Tā tapušas pērlītēm izšūtās gleznas ar Laimas krustu, Saules zīmi, Jumi, Laimas grābeklīšiem un citiem simboliem . Katrai klāt pievienoti arī apraksti par attiecīgā spēka simbola nozīmi. Vēl Olgas vaļas prieki ir fotografēšana, Latvijas skaistāko vietu apceļošana un, protams, grāmatas! Bet labai dzīvošanai viņa iesaka sakāmvārdu ”Mūžu dzīvo, mūžu mācies”. Arī mēs reiz vienā no radošajām trešdienām kopā ar nodarbību vadītāju Eviju Keiseli iemēģinājām izšūt apsveikuma kartiņas . Interesanti, aizraujoši, skaisti, bet ne vienkārši. Bibliotēkas lasītājas teica paldies Olgai par iespēju iepazīt viņas radošos darbus un tām pāris stundām, kas paskrēja nemanot sarunās par dzīvi laukos, mākslu un vaļas priekiem. Jau februārī ar izstādi varēs iepazīties arī ainažnieki. Svētciema bibliotēkas vadītāja L.Borozdina Apvienojot divas savas lielākās kaislības - motobraukšanu un ceļošanu, Mārtiņš Sils un Andžs Ūbelis ir pabijuši gandrīz visā pasaulē. 2015. gadā abi devās trīs mēnešus ilgā moto ekspedīcijā ‘2 Rati un 2 Ragi’. Aptverot 13 Āfrikas valstis, motociklisti devās no Labās Cerības raga Keiptaunā līdz Eiropas tālākajam ziemeļu punktam - Nordkapam Norvēģijā. Ekspedīcijas laikā tapušās fotogrāfijas ir apkopotas izstādē ‘Vēstules no Āfrikas’. Fotogrāfijas ļauj palūkoties uz ceļā sastapto cilvēku ikdienu, apkārtni un dzīvesveidu.Abi dēkaiņi ir pazīstami ne tikai ar saviem piedzīvojumiem, bet arī darbu pie tā, lai padarītu savus ceļojumus sabiedriski nozīmīgus. Kopā ar Mārtiņa un Andža pārstāvēto moto piedzīvojumu klubu ‘apPasaule’ tika radīta neformālās izglītības iniciatīva ‘Divu Ratu Brīvskolotāji’. Tās mērķis ir iesaistīt piedzīvojumos arī Latvijas skolēnus, ļaujot viņiem plānot ceļojumus ar tālvadību. Tieši Āfrikas ekspedīcija bija pirmā, pirms kuras skolēni varēja iesūtīt savus jautājumus un izpildāmos uzdevumus abiem dalībniekiem, kā arī ieteikt apmeklēšanas vērtas apskates vietas. Brīvskolotāju jaunākajiem piedzīvojumiem iespējams sekot līdzi sociālajos tīklos. Īpaši aicinām to darīt, jo jau šobrīd ir sākusies aktīva gatavošanās pie 2018. gadā plānotās ekspedīcijas “2 Rati 2 Kontinenti”, kura vedīs no Melburnas - atpakaļ uz Rīgu.
Izstāde tapusi ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības atbalstu, un līdz šim ir bijusi apskatāma Saldū, Daugavpilī, Limbažos, Valmierā, Liepājā un Rīgā. |
Autors
Līga Borozdina |